Rihards Bērziņš

http://leta90.leta.lv/foto/pieminas-plaksnes-atklasana-rihardam-ber...

http://leta90.leta.lv/cilveki/valija-meiere-1

http://leta90.leta.lv/cilveki/lilija-kalnina

https://dea.digar.ee/cgi-bin/dea?a=d&d=uudisleht19351122.1.4&e=----...

http://www.apollo.lv/portal/news/72/articles/45409/0 -handlar mest om Rihards bästa kompis, men en hel del om Rihards också.

1941.gada 14.jūnijs – Arestē Rihardu Bērziņu un izsūta uz Sibīriju

Latvijas telegrāfa aģentūras LETA direktors Rihards Bērziņš 1940.gadā jau bija atstājis aģentūras vadītāja amatu un aizgājis pensijā, taču Padomju Savienības varas iestādēm viņš arvien likās aizdomīga persona, kā rezultātā pēc gada viņš tika arestēts un izsūtīts uz Sibīriju.

Kad R.Bērziņš bija devies pensijā, viņam bija jāzaudē dienesta dzīvoklis Palasta ielā 10, kur arī bija aģentūras LETA redakcija. Viņam un ģimenei, otrajai sievai Helēnai Bērziņai ar divām meitām, tika ierādīta kāda bijušā profesora māja Ikšķilē.

R.Bērziņš, lai gan vairs aktīvi neiesaistījās sabiedriskā darbībā, turpināja sava literāta gaitas, pabeidza savus iesāktos romānus vai arī nodarbojās ar tulkošanas darbiem. Diemžēl 1941.gada 14.jūnijā R.Bērziņš un viņa ģimene tika arestēta un no Ikšķiles tika aizvesta uz Šķirotavas staciju. Tā bija pēdējā reize, kad meitas redzēja savu tēvu, bet sieva savu vīru.

R.Bērziņa pēdējais rokraksts bija maza formāta kabatas grāmatiņas lapiņa, uz kuras bija rakstīts: „Lūdzu piezvaniet 41764 vai 94006, lai pievāc rakstnieka Valdesa manuskriptus un dokumentus. Lai paņem meita. R.Valdess.” H.Bērziņa ļoti bieži no savas izsūtījuma vietas rakstīja uz Maskavu un Rīgu, lai noskaidrotu, kas noticis ar viņas vīru, taču nevienu reizi uz savām vēstulēm atbildi nesaņēma.

Tomēr negaidot no Soļikamskas pastkarti atsūtīja O.Alks: „Cienītā Bērziņa kundze! Glabāju sveicienu Jums jau no 19.11.1942. Šis atvadu sveiciens [zelta laulības gredzens] man jānodod Jums personiski. Ceru, ka kādreiz es varēšu izpildīt Jūsu dārgā vīra vēlēšanos un nodot Jums viņa sveicienu. Karš taču neturpināsies mūžīgi, bet līdz tam pacietīsimies.”

Pēc kāda laika H.Bērziņu sasniedza otra vēstule ar pēdējām liecībām par vīru: „Cienītā Bērziņa kundze! Priecājos, ka mazā, bet dārgā piemiņas lietiņa sasniegusi mērķi. Šīs piemiņas lietiņas gaitas nav aprakstāmas. Tamdēļ arī nepūlēšos to darīt. Ar viņas sūtītāju bijām sākumā kopā mēnesi, tad viņu neredzēju piecus mēnešus. 1942.gada sākumā (man šķiet) viņš ieradās Vecajā Surmogā, kur satikāmies atkal. Veselība bija stipri cietusi, bet gars bija ļoti mundrs. Tā paša gada (šķiet) februārī (vai marta sākumā) pievienojās plaušu karsonis (abpusējs plaušu iekaisums), kas arī tanos apstākļos atņēma pēdējo cerību. Cīnoties ar grūto slimību, trūkstot elpai, Rihards Bērziņš lūdza saglabāto piemiņas lietiņu nodot Jums kopā ar sveicienu.”

Līdz ar to R.Bērziņš mira Soļikamskā 1942.gada 20.februārī, taču ievērības cienīgs ir fakts, ka tikai 1960.gadā H.Bērziņa no Latvijas PSR prokurora vietnieka Sproģa saņēma vēstuli, kurā bija teikts, ka R.Bērziņš miris apcietinājumā, taču viņš ziņu, ka nav vainojams izvirzītajās apsūdzībās, nesaņēma.

• Saaga EAA.4399.1.39:44?37,697,939,307,0
• Uus Eesti, nr. 38, 25 oktoober 1935: https://dea.digar.ee/?a=d&d=uuseesti19351025&e=-------et-25--1--txt...
• Uus Eesti, nr. 352, 24 detsember 1938: https://dea.digar.ee/?a=d&d=uuseesti19381224.2.43&srpos=1&e=-------...

  ---

• https://lv.wikipedia.org/wiki/Rihards_B%C4%93rzi%C5%86%C5%A1
• https://timenote.info/lv/Rihards-Berzins-26.12.1888