Jānis Priede

Latvija Amerika Nr. 64 08.08.1964

VECĀKĀ LATVIEŠU ĢENERĀĻA JĀŅA PRIEDES 90 MŪŽA GADI

16. augustā notiek Jāņa Priedes godināšana DV namā Bostonā. Viņš ir LKO kavalieris un trimdā vada Lāčplēšu b.bu. 16. augustā bostonieši pošas uz retām svinībām — lai godināti savu vecāko karavīru — ģenerāli kas sasniedz karavīra profesija nepieredzēti garu mūžu. Ģenerālis Vācijas trimdu aizvadīja Eslingenā, bet kopš 1949 gada ar ģimeni dzivo Bostona un rosīgi apmeklē sarīkojumus teātra izrādes. Viņš ir garā možs un fiziski vingrs. Vēl pavasari ALAs kongresā viņu ievēlēja goda prezidijā. Kur vēl sauc cīņa par Latviju, ģenerālis arvien ir klāt un ar savu stāju iedrošina arī citus. ..Mana dzimtene ir Tolka: muiža ceļā starp Ērgļiem un Vestienu, gleznainā vietā ar augstiem kalniem un ezeriem, stāsta karavīrs. „No turienes ganu gaitās varēju redzēt 4 pagastu robežas un daudzu baznicu torņus. Toreiz lauku jauniešiem nebija daudz izdevības izrauties uz augšu. Bija garīgi semināri, Gorķu zemkopības skola un .savvaļnieku" karjera cara armijā. Izvēlējos pēdējo bet nezinu īsti. kāpēc. Varbūt pienākuma apziņa, ko ieguvu vadot savu ganāmpulku, varbūt arī serbu un turku kara atskaņas. Bērnībā šķesteris, pārklaušinot bērnus, centīgākos apdāvināja ar kādu grāmatu. Man krita grāmata par serbu un turku karu, kur bija redzams slavenais ģenerālis Skobeļevs uz balta zirga un Todlēbens, par kuru runāja, it kā viņš esot latvietis no Jelgavas.*' stāsta savas atmiņas Jāinis Priede, kas savu Latvijai virsnieka mēteli novilka 1931. gadā sasniedzot maksimālo vecumu un aizejot pensijā. J. Priede beidzis Tolkas Vestienas ministrijas skolu un pēc tam gatavojies uz savvaļnieka (brīvprātīgā) eksāmeniem pie skolotāja Adolfija Sausnējā un J. Sliedes Vecpiebalgas draudzes skolā. Eksāmenus izturējis Pleskavā un pārnācis dienēt uz Rīgu 115. pulkā. Savvaļniekiem bija priekšrocības — varēja dzīvot privāti, ārpus kazarmām, kas citiem nebija atļauts. Pēc instruktoru kursa beišanas tālākais ceļš veda uz junkuru skolu Viļņā, kuru, kā zināms, beiguši daudzi latviešu virsnieki. Tie. kas beidza šo skolu ar I šķiru, varēja izvēlēties paši savu dienesta vietu. Priede beidza ar 1 šķiru un atkal izvēlējās Rīgu. Pirms 60 gadiem mierīgo dzīvi pārtrauca krievu un japāņu karš. 1904. gadā krievi tad bravūrīgi uravāja ,ka viņi japāņus ar cepurēm nomētāšot". Iznākums bija gluži pretējs. Priede no Rīgas ieradās Mandžūrijā. kad krievi sakauti bēga no Mukdenas. Japāņi bija laiduši darbā savu jauno ierīci, ko lidz tam laikam krievu armijā nepazina. Tas bija ložmetējs, kas asiņaini pļāva slēgtās krievu kājnieku ierindas vienu pēc otras. Krievi drīz zaudēja karu. No Vladivostokas Priede atgriezās ar angļu kuģi Odesā un no turienes Rīgā ..Man vienmēr patika mūsu skaistā Rīga. Kad biju komandējumos dažādās Krievijas pilsētās, sirds arvien nesās atpakaļ uz Rigu," stāsta vecais karavīrs. -.1914. gadā izgājām karā pret Vāciju cauri Austrumprūsijai, Tuvojāmies jau Karaļaučiem kad steidzīgi vajadzēja atkāpties, jo bijām aizgājuši par tālu lerindās bija daudz latviešu. Augustovas mežos mūs aplenca vācieši un mēs kritām vācu gūstā. Izrādījās, ka starp gūstā kritušiem bija vēl citi augstāki latviešu virsnieki, piem.: Zemitāns Hartmanis. Balodis. Kalējs v c. Pēc 1917. g. revolūcijas Vācijā mūs atbrīvoja. No Visbādenas ap 40 latviešu virsnieku devāmies mājup un iestājāmies Latvijas armijā. Man uzticēja sevišķu uzievumu posteni pie Latvijas pirmā kara ministra J. Zālīša. Tad sekoja atkāpšanās no Rigas. Vācieši velejas, lai latviesu virsnieki brauc uz Vāciju. Sākās jauna karavīra dēka Franči Odesā organizēja ukraiņu armiju. Devos turpu. Krastā bija jau izsēdināta grieķu divīzija. Franču nolūks bija radīt Ukrainu, bet šī ideja atdūrās uz vecajiem stūrgalvīgiem krievu ģenerāļiem, kas neko negribēja atskaldit no Krievijas, bet bija ar mieru cīnīties tikai par savu nedalāmo Krieviju. Sekas bija tādas, ka sarkanie pārrāva franču ģenerāļa Zuvala fronti, un sākās paniska atkāpšanās uz Konstantinopoli. Te krievu emigranti rīkoja sapulces un sodījās par komūnistiem. Kara un spiegu atmosfairā nebija nekādu ziņu par Latviju, bet Rīga karavīru Priedi sauca atpakaļ. Ukraiņu karbonanci bija izmainīti pret itāliešu lirām, iegūta bija ari vīza uz Itāliju. Caur Neapoli, Romu braucām uz Austriju. Berlīnē satiku Latvijas militāro atašeju Fogelmani. Sākās ceļš atpakaļ uz dzimteni, sākās Latvijas atbrīvošana no Bermonta, kur cīņās piedalās Priede. 1919. g. 15. septembri viņš uz velk Latvijas armijas virsnieka mēteli ar pulkveža - leitnanta nozīmēm. Miera gados seko Latvijas armijas veidošanas darbs. Priede ir augstos amatos armijā, ir Vidzemes un Latgales divīzijas komandieris. Ģenerālis stāsta, ka jaunie cilvēki tagad viņam jautājot: kāpēc Latvijas armija padevusies krieviem, kāpēc neesot cīnījusies pret krieviem, tāpat kā somi? „Es atbildēšu tā: mēs nevarējām. Ja spēka nav, tad nevar cīnīties. Mums ir gan labi karavīri. Bet mums nebija piemērotu ierocu. Bez tam, mūsu ģeogrāfisko situāciju "nevar salīdzināt ar Somiju. Somijai ir dabiska aizsardzības līnija, mums tādas nav. Somijai aizmugurē ir Zviedrija. Kas mums bija aizmugurē? - Vācija. Ja karavīri bēgtu uz Vāciju, tie, varbūt, būtu izdoti krieviem. Mūsu liktenis izšķīrās jau 1922. gadā, kad Latvijas ārlietu ministrs Z. A. Meierovics gribēja Bulduru konferencē radīt jaunu spēku Eiropā, kas atrastos starp Baltijas un Melno jūru, starp Krieviju un Vāciju. Bet nebija vienošanās so tautu starpā. Vaina nav mekējama baltiešu pusē vien. Atcerēsimies, ko teica somi. Tie sacija: Mums aizmugurē stāv Zviedrija. Poļi teica: Mums aizmugurē stāv Francija v. t. t. dīvainā kārtā neviens neapzinājās. ka agri vai vēlu, Vācija vai Krievija mēģinās atgūt atpakaļ zaudētās territorijas. Agresijas pazīmes varēja vērot jau 1920. g., kad tikko kā bija nolīgts miers ar Padomju Savienību. Komūnistu aģenti Rīgā uzbruka posteņiem pie arsenāla. Viņi jau toreiz gribēja Latvijas armijā radīt dezorganizāciju," stāsta Jānis Priede un tālāk turpina: ~Vēsturē lūkojoties, jākonstatē, ka krievi Eiropā ir viena no visagresīvākajām tautām. Ko tik viņi nav mēģinājuši, lai paplāsinātu savu territoriju: cirtuši logu uz Eiropu, projektējuši dibināt 3. Romu, pusmēneša vietā Konstantinopolei uzlikt krustu, panslavismu ar slavu atbrīvošanu Balkānos un tai pašā laikā apspieduši poļus un ukraiņus Tagad zem komūnistu mēteļa viņi grib pakļaut visu pasauli. Atkal tās robežas ir no Baltijas jūras līdz Kūrilu salām Klusā okeanā, rietumos līdz Elbai, bet rijība nav apmierināta." Ģenerālis domā, ka agri vai vēlu sāksies arī Ķīnas un Pad Savienības karš. Krievi visu laiku gribējusi ķīniesus apēst. Kopīgā ideoloģija ir tikai ārēja, bet dzīves intereses krieviem un ķīniešiem ir gluži pretējas." Kad mūsu saruna beidzas, vēl jautāju: „Vai nenožēlojat, ka dzīvē izvēlējāties militāro karjēru?" ~Dienests bijis man interesants un vispusīgs," viņš atbild. Pēc aiziešanas pensijā Jānis Priede Krimuldā pie Murjāņiem ieguva jaunsaimniecību un pārgāja dzīvot laukos, kur viņam netālu kaimiņos dzīvoja otrs Latvijas armijas ģenerālis — Kārlis Goppers. Bostonā gaviļniekam ir meita, kas strādā amerikāņu skolā par skolotāju bet dēls izstudējis par ķīmiķi. Grūti ticēt, ka šis mierīgais, klusais vīrs kādreiz komandējis divīzijas, pārdzīvojis divus karus un tagad kā laikmeta liecinieks ir trimdinieku vidū. Šādu gadījumu nav daudz mūsu vēsturē. Mūsu sirmā Rīga aicina ģenerāli Priedi atpakaļ, bet tagad sis ceļš viņam ir slēgts, tāpat kā daudziem citiem trimdiniekiem. Tomēr aicinājums nekad nenorims tādu patriotu sirdīs, kāds ir Jānis Priede.

Osvalds Akmentiņš

Wikipedija Jānis Priede Personīgā informācija Dzimis 1874. gada 16. augustā Vestienas pagasts, Cēsu apriņķis, Vidzemes guberņa, Krievijas impērija (tagad Latvija) Miris 1969. gada 26. novembrī (95 gadi) Bostona, ASV Tautība latvietis Dzīvesbiedre Paulīna Priede Bērni Andris Maija Militārais dienests Dienesta pakāpe ģenerālis Dienesta laiks 1895.—1931. Valsts Krievija , Latvija Struktūra Sauszemes armija Kaujas darbība Krievu-japāņu karš, Pirmais pasaules karš, Latvijas brīvības cīņas Apbalvojumi Lāčplēša Kara ordenis (Nr. 3/70) u.c. Izglītība Viļņas karaskola Jānis Priede (1874-1969) bija Latvijas brīvības cīņu dalībnieks, 6. Rīgas kājnieku pulka komandieris (1920–1925), Latgales divīzijas (1925), vēlāk Vidzemes divīzijas komandiera palīgs (1925-1931), ģenerālis.

Apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni par 6. Rīgas kājnieku pulka II bataljona komandēšanu 1919. gada 21. novembra cīņās pie Iecavas upes un Valdeķu muižas ieņemšanu Jelgavas atbrīvošanas operācijas laikā.

Viens no 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem.

Dzīvesgājums Dzimis 1874. gada 16. augustā Vestienas pagasta "Žebēros" zemnieka ģimenē.[1][2] Mācījās Tolkas draudzes skolā, kā eskterns nolika eksāmenu Pleskavas kadetu korpusā. Pēc iestāšanās Krievijas impērijas armijā (1895) viņu nosūtīja uz Viļņas karaskolu (1897-1899), pēc kuras beigšanas viņš dienēja 116. Malojaroslavas pulkā Rīgā. Piedalījās krievu-japāņu karā (1905) Mandžūrijā. Pirmā pasaules kara sākumā cīnījās kaujās Austrumprūsijas un Lietuvas teritorijā, apbalvots ar kara ordeņiem un 1914. gada oktobrī paaugstināts par kapteini. 1915. gada februārī viņu kontuzēja un kaujās Augustovas mežos sagūstīja līdz ar visu Krievijas armijas XX korpusu.

Vācu gūstā bija līdz pat 1918. gada decembrim, pēc atbrīvošanas atgriezās Latvijā. 1919. gada 15. septembrī iestājās Latvijas bruņotajos spēkos, bija sevišķu uzdevumu virsnieks Apsardzības ministrijā. Bermontiādes kauju laikā 1919. gada 7. novembrī kapteini Priedi iecēla par bataljona komandieri 6. Rīgas kājnieku pulkā. Viņš piedalījās kaujās Pārdaugavā un Zemgalē, kur Jelgavas atbrīvošanas operācijas laikā 1919. gada 21. novembrī kapteinis Priede ar savu bataljonu pārrāva vācu aizsardzības līniju pie Iecavas upes un pa Rīgas-Jelgavas šoseju straujā triecienā ieņēma Valdekas pili. Tālākā uzbrukuma laikā ieņēma Lielupes tiltus un dzelzceļa staciju. 1919. gada novembrī paaugstināts par pulkvedi-leitnantu un piedalījās kaujās Latgales frontē.

Pēc Latvijas neatkarības kara bija 6. Rīgas kājnieku pulka komandieris (1920-1925), pulkvedis (1923). Par kara nopelniem viņam piešķīra jaunsaimniecību Krimuldas pagastā. 1925. gadā pulkvedi Priedi iecēla par 3. Latgales divīzijas, vēlāk 2. Vidzemes divīzijas komandiera palīgu un 1930. gadā paaugstināja par ģenerāli. No 1926. gada viņš bija Lāčplēša kara ordeņa domes loceklis. 1931. gadā maksimāla vecuma sasniegšanas dēļ ģenerāli Priedi atbrīvoja no aktīvā karadienesta. Bija A/s "Apavi" valdes loceklis, apbalvots ar Triju zvaigžņu ordeni.

Otrā pasaules kara beigās 1944. gadā ģenerālis Priede kopā ar ģimeni devās bēgļu gaitās uz Vāciju, kur 1947. gadā Eslingenē atjaunoja Lāčplēša kara ordeņa (LKOK) biedrības darbību. Pēc tam emigrēja uz ASV, kur līdz 1967. gadam bija LKOK biedrības priekšsēdis. Kauņas Vītauta Dižā universitātes latviešu studentu korporācijas "Sidrabenia" goda filistrs. Miris 1969. gada 26. novembrī Bostonā.[3]

Apbalvojumi Sv. Annas ordenis, III, IV šķira, Sv. Staņislava ordenis, II, III šķira, Lāčplēša kara ordenis (1920), Triju zvaigžņu ordenis III šķira (1929).