Edvarts Skujenieks

Zemgales Balss, Nr.113 (25.05.1937)

Vensku Edvarta piemiņai.

Pirms 40 gadiem — 25. Maijā 1897. gadā traģiskā nāvē mira viens no apdāvinātākiem un arī visvētrainākiem latvju dzejniekiem — Edvarts Skujenieks, (Vensku Edvarts). Viņa dzimtene atrodas Sesavas pagasta Ķirkučos, kur maza Sesavas upīte klusi veļ savus sīkos vilnīšus cauri briestošām Zemgales kviešu druvām. Bagātam Zemgales saimniekam Jānim Skujam, kas vēlāk pārdevējās par Skujenieku, piederēja divas lielas vecsaimniecības un 1855. gada 9. oktobrī laulātā draudzene viņam dāvāja dēlu, lielās bagātības mantinieku. Mazais Edvarts sākumā bija vārgs, bet kad sāka skriet kājām un bradāt Sesavas upītē, nodegt Zemgales saulē un rotaļāties dārza zālē, augums itkā uzsūca zemes spēku un strauji brieda resnumā un garumā. Edvarts bija mates dēls: jūtīgs, laipns, atsaucīgs, bet ar tēva īpašībām: jautrību, bezbēdību, kūsājošu, ātri uzliesmojošu prieku un enerģiju. Māte kā rotaļādamās iemācīja Edvartu lasīt. Tam bij apķērīga galva, dzīva fantāzija un viegla atmiņa.

Netāļ no Ķirkučiem Jostenes Kaulu mājās uzturējās laiku palaikam atgriezdamies no Pēterpils Valdemāra līdzgaitnieks Juris Allunans. Allunana dzimta bija pazīstama visā apkārtnē. Ķirķuču saimnieks bieži satikās ar Juri Allunanu. Tur tika runāts par «Pēterburgas Avīzēm” , slaveno Valdemāru un jaunlatviešiem. Dzēlīgi izzoboja kārklu vāciešus. «Pēterburgas Avīžu” drošā vīrišķīgā valoda, ka agrāk zemnieks piederējis pie zemes, bet tagad zeme piederot pie zemnieka, visiem patika. Pēc pirmās izglītības Sodu-Sesavas pagasta skolā Edvartam 1868. gada rudenī nodeva Annas baznīcas skolā Jelgavā, kur toreiz darbojās skolotājs Bārs. Jau 14 gadu vecumā Edvarts sāk vingrināties dzeja, dzīvi sekodams tā laika laikrakstiem un grāmatām. Sekoja reālskolnieka un ģimnāzista gadi. 1872. gadā «Baltijas Vēstnesis” nodrukā pirmo Vensku Edvarta stāstu «Pārskatīšanās”. Autoram tad bija tikai sešpadsmit gadu. Tālāk parādījās vesela virkne dzejoļu. Panākumi rakstniecībā neapreibināja jauno autoru. Viņš saprata, ka tam, kas dzīvē citiem ko grib dot, pašam daudz jāmācās. Ar stundu palīdzību pusgada laikā viņš iemācījās grieķu un latiņu valodas, kur citi būtu pavadījuši gadus. Skolas laikā bez tam vēl raksta stāstus, tēlojumus un dzejas, ko iespiež: « Baltijas Vēstnesī", « Latviešu Avīzēs" un « Mājas Viesī".

Bet Jelgavas klasiskā ģimnāzijā ar viņas stingro vācu režīmu Vensku Edvartam jau pirmā pusgadā iznāca sadursme. Viņš kategoriski atteicās izpildīt inspektora rīkojumu — apgriest savus cirtainos dzejnieka matus un uz visiem laikiem aizcirta skolas durvis. Savu lepnumu latviešu zemnieka zēns neļāva kājām mīdīt arī vācu skolas inspektoram. No Jelgavas Edvarts pārgāja uz Kuldīgas ģimnāziju, ko beidza 1878. gadā un jau nākamā gadā iestājas Pēterpils augstskolas juridiskā fakultātē. Jaunība, jūsma, tautas mīlestība iet līdz ar jauno studentu. Viņa pirmie soļi Pēterpilī saved kopā ar dzejnieku Ausekli, Stērstu Andreju un Baumaņu Kārli.

Tā paša gada vasarā viesojoties Zemgalē Sesavas Nārunu dārzā Vensku Edvarts pirmo reizi redz Ādolfa Allunana māsu Luizi Allunāni. Dzejnieka impulsīvā daba ir tā, kas pēc nedaudz mirkļiem slēdz ar jauno paziņu mūža derību. Ši derība deva latvju tautai ievērojamus darbiniekus: ministru prezidenta biedru Marģeri Skujenieku, dzejnieci un skatuves darbinieci Birutu Skujenieci u. c. 1880. gadā Vensku Edvarts laiž klājā savu pirmo dzejoļu krājumu: «Dziesmu pavasaris". Jau Pēterpils laikā— jautrā, darbīgā, apdāvinātā, dedzīgā student brīžos nomanāmas dažas rakstura īpašības, kas itkā slēpj sevī viņa nākošās traģēdijas cēloņus. Dzīvē bezbēdīgs līdz nepiedodamai vieglprātībai, rēķinājās tikai ar pašu acumirkli par rītdienu nebēdēdams. Vensku Edvarta lielās dāvanas atsvēra daudz citu uzcītību. Neskatoties uz jautro, bezbēdīgo dzīvi, viņš strādāja, daudz strādāja. 1884 g. Vensku Edvarts pabeidza augstskolas juridisko fakultāti un palika nevis par jurist bet — žurnālistu. Strādādams līdzi latviešu, krievu un vācu laikrakstos, viņš ar sparu metas iekšā Rīgas sabiedriskā dzīvē, gan Latviešu biedrībā, gan Zinību komisijā. 1888. gadā Vensku Edvarts taisa strauju pagriezienu savā dzīvē. Viņš pieņem Valkas apr. priekšnieka jaunākā palīga posteni, ar sēdekli Smiltenē. Dzejnieks nebij piemērots policijas ierēdņa uzdevumam un te nu sākās sarežģījumi. Sava mūža pēdējos mirkļus dzejnieks izteicis pantos:

Kas rikojs tā, ka kaislība ir stipra? Kas rikojs tā, ka griba vājina? Kā nevienādiem spēkiem cīņā ejot, Var vājākajam palikt virsroka?

Dzejnieks pats ar savu roku bija izbeidzis savu dzīvību, tā atsvabinādamies uz visiem laikiem nodzīves nepatikšanām, kam viņa maigā bērna dvēsele nebija radīta. Vensku Edvarts bija aizgājis viņsaulē tikai 41 gadu vecumā. Viņu guldīja Rīgas Jāņa kapsētas smiltainē 30. maija vakarā klusi bez zvanu skaņām, lai itkā piepildītu paša dzejnieka vārdus: Tad nopietni un klusi Jūs mani guldīsiet, Un ziedu lietus kritīs No visiem zariņiem.

Latvju tauta Vensku Edvarta vienkāršo, skaidro dzeju nespēja aizmirst. Pāri kritiķu galvām tā atrada ceļu kā tikt pie viņa dzejas. To iespieda uz pastkartēm un tā tālu izplatījās tautā. Vensku Edvarta skaidrā lirika satur tikdaudz dziļu jūtu un skaistuma, ka tauta to nevarēs aizmirst, kamēr sirdis pukstēs mīlestībā un jaunība sapņos cilvēka brīnišķīgo pavasara sapni.

Vensku Edvarta rakstus — dzejas un stāstus ar Līgotņu Jēkaba sarakstītu biogrāfiju izdeva A. Gulbis 1929. g. vienā sējumā, bet daudzie darbi periodikā guļ izkaisīti pa tā laika avīžu slejām. K. R.

http://manasvietas.blogspot.com.ee/2016/04/lielie-kapi-riga.html